Nākamajā dienā cēlāmies, kad sanāca, un jau bijām gatavi doties ceļā veikala meklējumos, kad pie mums atnāca vecais čoms – Malaks. Viņš teica, ka iesim pie viņa brokastīs (kopā ar austrālieti). Nu ko, brokastīs, tā brokastīs. Brokastis bija pieticīgas – maize ar humusu, nu, varbūt vēl nedaudz dārzeņu.
Tālāk notika dīvainas lietas. Kad atgriezāmies Viljama Nāves jūras harmonijas centrā (kas no maniem vārdiem jums pazīstams kā dīvānsērfotāju šķūnis), Malaks pajautāja, vai Viljams bija teicis, ka nakšņošana šeit maksā naudu. Proti: 10 dinārus no cilvēka. Es pirmo reizi sastopos ar dīvānsērfotāju, kurš prasa naudu, tāpēc šāda prasība man konkrēti iznesa smadzenes. Mēs ar Sašu nebijām pret to, lai samaksātu par tādu kultūras iegremdēšanos, kādu mums sarīkoja, turklāt vēl ar vakariņām un brokastīm, taču bija nedaudz dīvaini uzzināt, ka visa šī austrumu viesmīlība ir pārvērtusies par prasību pēc kāposta.
Ļoti daudz pikapu, īpaši provincē. Nav īsti skaidrs, kur cilvēkiem tiem ir nauda, taču pat tiem, kas dzīvo teltīs, ir šādas mašīnas
No otras puses, Viljamu var saprast – viņš attīsta non-profitu, apgreido šķūni ar ekonomiskajām spuldzītēm un piebūvē tam klāt jaunus nodalījumus. Pēcgarša mums vienalga palika, taču ilgi neskumām, savācām mantas un braucām meklēt veikalu. Tas izrādījās divsimt metru attālumā, un tā sortiments mūs pilnībā apmierināja. Traucēja tikai tas, ka blakus bija čupa uzbāzīgu bērnu, kuri angliski zināja tikai divus vārdus: “Hello” un “Mani-mani”. Mēs ceļā vēl ne reizi vien sastapāmies ar viņu kolēģiem, taču šajā reģionā sīkie bija visšerpākie un uzbāzīgākie.
Iepirkuši vietējos saldumus un šokolādītes, mēs devāmies uz netālu esošo mobilo sakaru salonu, nolēmuši tomēr tikt pie vietējās simkartes, turklāt biju lasījis, ka tas ir lēti un labi. Austrālietis Džošs mūs pārliecināja, ka tā arī ir, un par 7 dināriem mēs dabūsim gigabaitu trafika un kaudzi zvanu/sms. Pārdevējs salonā angliski nezināja ne vārda, tāpēc pagāja kāds laiciņš, lai paskaidrotu, ko es no viņa gribu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas simkarti no Sašas planšetes nācās ķeksēt ārā ar nazīti. Pārdevējs to darīt nobijās, bet pats Aleksandrs operāciju paveica nevainojami.
Jāsaka, ka par angļu valodas pareizrakstību Jordānijā neiespringst pat valsts, nerunājot nemaz par privātajām kompānijām
Minūtes 15 vēlāk process veiksmīgi noslēdzās, lai gan nez kāpēc no mums noplēsa 10 dinārus 7 vietā, bet uz komplekta vispār bija uzzīmēts cipars “5”. Dināru vai gigabaitu – tā arī palika mīkla (operatora Zain oficiālā mājaslapa neko nepaskaidroja). Nu ko, salīdzinot ar cenām šādām kartiņām kaut kur Itālijā, joprojām humāni, es uzskatu, bet tā nebija pēdējā reize, kad no mums it kā paņēma pavairāk, jo mēs kā stulbi tūristi nespējam saprast reālo cenu. Taisnības labad jāsaka, ka daudz bija arī gadījumu, kad prasīja pavisam maz, un pat radās tāda sajūta, it kā palīdzētu “tāpat vien”, un pilnīgi vienalga, cik mēs samaksāsim. Tādi lūk austrumu apziņas paradoksi.
Kad atgriezos uz ielas, Saša pastāstīja, ka viņu bija ielenkuši vietējie bērneļi, skaidrojot, kam uz ričuka domāta pudele. Kad viņš paskaidroja, ka ūdenim, viņi to aizstiepa projām, atgrieza pilnu un atkal sāka dziedāt savu mantru “Mani mani”. Vietējiem par godu, pieaugušie viņus gan Al Mazrā, gan citās vietās nemitīgi trenca prom, lai tie mums neuzmāktos.
Tādējādi apbruņojušies ar sakaru līdzekli un barojošām substancēm, mēs aizbraucām līdz pagriezienam no Nāves jūras uz Karaku un pametām viesmīlīgo, taču piegružoto Al Mazras ciematu.
Pa ceļam trāpījās īsti tomātu (vai piparu?) lauki
Rybakovs gāž iekšā enerģētiķus, bet man to garša ir tik skābsaldipretīga, ka es viebjos jau no viena piliena
Valstī ir milzums senu kravas auto (no 30. gadiem un jaunāki). Daži no tiem, pēc Sašas teiktā, esot kulta pilnpiedziņas Mersedesi, bet modeli esmu aizmirsis
Tālāk mūs gaidīja jau ierastā rutīna: min 100-200 metrus uz augšu, atpūties, min, atpūties. Diezgan ātri tikām līdz jūras līmenim, kas izskatās aptuveni šādi
Humoristiska zīme par to, ka fotografēt aizliegts. Kas man liedz paiet 10 metrus tālāk pa ceļu uz leju un nofotografēt no turienes, nav skaidrs.
Pa ceļam notika neliels atgadījums, kas ilustrē vietējos tikumus un kārtību. Pie aitu bara mūs pārtvēra kaut kādi cilvēki kamuflāžā, un es jau saspringu, jo ne pārāk mīlu cilvēkus valsts dienestā, bet izrādījās, ka viņi visticamāk ir vienkārši gani un grib piedāvāt mums palīdzību un iztaujāt, no kurienes mēs un uz kurieni. Biedri atnesa mums atdzisušu tēju, aizvien vēl ar nenormālu cukura daudzumu un salviju, nedaudz patarkšķēja un novēlēja laimīgu ceļu. Līdzīgas ainiņas ar mums gadījās ne reizi vien. Nekādas spēcīgas bažas vai citas negatīvas emocijas šīs tikšanās neizraisīja, tieši otrādi, tās uzturēja pārliecību, ka cilvēki te ir labi, un vajadzības gadījumā būs viegli saņemt palīdzību. Internets saka, ka uzaicināt uz tēju svešinieku (it īpaši ceļotāju-ārzemnieku) Jordānijā – tā ir visparastākā lieta, un tā var viegli iegūt kaudzi kontaktu un atrast jaunus čomus.
Kad uzrāpāmies augstāk, parādījās stiprs vējš, un kļuva manāmi vēsāks
Puika arābu valodā piedāvāja mūs aizvest, bet mēs esam lepni putni un gribējām tikt paši, vēl jo vairāk tāpēc, ka atlicis bija pavisam nedaudz
Ļoti patīkami smaržo ziediņš kokā, acīmredzot kaut kāda garšviela
Tā kā lauku bodē enerģētiķu nebija, Saša spiests dzert 7-up
Kamēr mēs atpūtāmies pie kaut kādām drupām ceļmalā, piebrauca divi paskarba paskata biedri un apjautājās, vai tik mēs neesam amerikāņi. Rybakovs pajokoja, ka nepareizā atbilde var aizsūtīt mūs kapā, bet tomēr diez vai. Vispār, Tuvo Austrumu valstij, kas ir salīdzinoši tālu no Eiropas, pārsteidzoši daudz cilvēku zina vismaz vienu no Baltijas republikām. Parasti tā ir Lietuva vai Igaunija, bet daži zināja arī Latviju, kas nevar neiepriecināt. Attieksme, kā jau teicu, pēc sajūtām vienmēr ir ļoti laba, un nezinu gan, kāda tā būtu, ja mēs nosauktos par amerikāņiem.
Tuvāk pilsētai sāka parādīties interesanti grafiti
Kā redzat, ap četriem mēs tikām līdz pilsētai, kas bija izveidojusies ap krustnešu pili. Mēs nedaudz apmaldījāmies tās centra šaurajās ieliņās, kas bija pilnas ar cilvēkiem, un sapratām, ka mūsu viesnīca atrodas simt metrus uz leju no pils kalna. Pēc veselas dienas kāpiena augšup tas būtībā nozīmē, ka, ja mēs tagad nolaidīsimies līdz viesnīcai, rāpties atpakaļ (kur nu vēl tumsā) mums vairs nepietiks pulvera. Es sāku pierunāt Rybakovu apskatīt pilsētu un drupas, un viņš beigu beigās padevās. Galu galā – kāpēc braukt aiz deviņiem kalniem un jūrām, lai pēc tam sēdētu viesnīcā!
Kas tieši ar mums notika Karakā, vai tas bija aizraujošs piedzīvojums, vai drūma klaiņošana, to jūs uzzināsiet nākamajā daļā.
P.S. Aleksandrs te uztraucas, ka neesmu paziņojis par vietējo šoferīšu mīlestību izdot skaņas ar klaksonu. Katrs piektais, bet reizēm arī katrs trešais pa ceļam mums pīpināja - kāds drošības apsvērumu dēļ, kāds sveicināja, bet kāds acīmredzot aiz ieraduma taurēt visam, kas kustas.